Kāds plastmasas ultraskaņas metināšanas efekts ir labāks?

Amorfs polimērs (ABS, PC, PS, PVC, PMMA uc): molekulārais izvietojums ir neregulārs, ir acīmredzama temperatūra, kas padara materiālu pakāpeniski mīkstu, kūst un plūst (Tg stiklošanās temperatūra). Šādi sveķi parasti efektīvi pārraida virsskaņas vibrācijas un nodrošina labu metināšanu diezgan plašā spiedienu/amplitūdu diapazonā. Kristāliskie polimēri (PE, PP, POM, PA6, PA66, PBT, PET utt.): molekulas ir sakārtotas, un tām ir acīmredzama kušanas temperatūra (Tm kušanas temperatūra) un sasalšanas temperatūra. Cietie kristāliskie polimēri ir elastīgi un var absorbēt dažas augstfrekvences mehāniskās vibrācijas. Tāpēc šādiem polimēriem nav viegli pārnest ultraskaņas vibrācijas enerģiju uz savienojuma virsmu, kam nepieciešama lielāka amplitūda. Ir nepieciešama liela enerģija (augsts kušanas siltums), lai izjauktu puskristālisko struktūru un liktu materiālam mainīties no kristāliskā stāvokļa uz viskozu stāvokli, kas arī nosaka šāda veida materiāla acīmredzamo kušanas temperatūru. Kad izkusušais materiāls atstāj siltuma avotu, temperatūra zināmā mērā pazeminās, izraisot materiāla ātru sacietēšanu. Otrkārt, vispārīgi runājot, nepolārus savienojumus (piemēram, PP un PE) ir grūtāk apstrādāt ar ultraskaņu (nav neiespējami), polāros savienojumus var veikt ar ultraskaņu, un starp polāriem savienojumiem var būt arī ultraskaņas, piemēram, ABS un PMMA ir ultraskaņa. Turklāt ir dažas īpašības, kas ietekmēs ultraskaņas efektu, piemēram, cietība (parasti, jo augstāka ir cietība, jo labāk ultraskaņas metināšana), kušanas temperatūra (jo augstāka kušanas temperatūra, jo vairāk nepieciešama ultraskaņas enerģija), tīrība. (izejvielu metināšanas efekts ir labs, otrreizējo materiālu ar piemaisījumiem efekts ir nedaudz sliktāks).